Jā... te nu es eju, te nu es nāku (jā...)
Vectēv, tavas dzeju rindas skaitīt sāku.
Pirmais dzejolis: "Varbūt"
Atkal manī dzejnieks mostas:
Vārdi nāk un zūd un dzied.
Brūces, durtas plēstas, kostas
Dvēsele no jauna zied.
Daudz kas ticis nolikts malā,
Noslēpts tas, kur tumšāks kakts
Ziedi nosaluši salā,
Ilgi ievilkusies nakts.
Jātic tomēr pavasarim,
Vējam noglāsta kas maigs.
Arī Brigaderes Varim
Nāca atmošanās laiks.
Vēl es varu rokās cilāt
Cirvi cirtienam un dot.
Tā, ka atbalss noskan silā,
Pazaudēto atkarot.
Un nav grāmatā nevienā
Rakstīts, ka jau zaudēts viss.
Varbūt kādā jaukā dienā
Būs jauns dzejnieks piedzimis?
Dziedāšu tad tā kā prasa,
Skanēs akords gaišs un tīrs.
Dzeja taps kā zobens asa,
Kļūšu ievērojams vīrs.
Bet varbūt tas ir tikai mierinājums
Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Es atceros, ka sen atpakaļ man Sammiņa nolasīja pāris no avīzes.
Sammiņa - tas... tā mēs saucam mūsu vecomammu.
Pagāja, kāds laiks, radās doma taisīt dziesmu ar vectēva dzejoļiem.
Un no visiem tiem dzejoļiem, kurus es izlasīju, visvairāk man acīs iekrita
tieši šie divi "Varbūt" un "Mierinājums", jo viņos ir kautkas tāds, kas
man ļoti kautko atgādina...
Un tagad otrais dzejolis "Mierinājums"
Tu neskumsti, jo nevar būt,
Ka ļaunums vien uz zemes valdīs
Nāks diena, ko jau jūt,
Un liktenim tu teiksi paldies.
Ir tiesa, dzīvot šķiet tev krusts
Un liekas - draugi novērsušies.
Tak tie, kas like tev zaimus just,
Ir tikai stulbas mēslu mušas.
To kodiens nepatīkams, dzeļ
Un rada rūgtumu un žulti.
Bet nākotnē sev spēku smel,
Un lidos garām pundurbultas.
Tu neskumsti, kad brūces sūrst
Tev cirstas dvēselei un miesai.
Drīz lielos ugunskurus kurs,
Tad tiesās tos, kas tevi tiesā.
Bet varbūt tas ir tikai mierinājums
Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Scratch:
Paklausieties ko es jums teikšu... kā dzejnieks...
viņa dvēselē plūda un viļņoja domas... tās bija viņa paša sirdsjūtu skaņas...
pareizi teikts... viņa paša srdsjūtu skaņas... bet tomēr...
...Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Vectēv, tavas dzeju rindas skaitīt sāku.
Pirmais dzejolis: "Varbūt"
Atkal manī dzejnieks mostas:
Vārdi nāk un zūd un dzied.
Brūces, durtas plēstas, kostas
Dvēsele no jauna zied.
Daudz kas ticis nolikts malā,
Noslēpts tas, kur tumšāks kakts
Ziedi nosaluši salā,
Ilgi ievilkusies nakts.
Jātic tomēr pavasarim,
Vējam noglāsta kas maigs.
Arī Brigaderes Varim
Nāca atmošanās laiks.
Vēl es varu rokās cilāt
Cirvi cirtienam un dot.
Tā, ka atbalss noskan silā,
Pazaudēto atkarot.
Un nav grāmatā nevienā
Rakstīts, ka jau zaudēts viss.
Varbūt kādā jaukā dienā
Būs jauns dzejnieks piedzimis?
Dziedāšu tad tā kā prasa,
Skanēs akords gaišs un tīrs.
Dzeja taps kā zobens asa,
Kļūšu ievērojams vīrs.
Bet varbūt tas ir tikai mierinājums
Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Es atceros, ka sen atpakaļ man Sammiņa nolasīja pāris no avīzes.
Sammiņa - tas... tā mēs saucam mūsu vecomammu.
Pagāja, kāds laiks, radās doma taisīt dziesmu ar vectēva dzejoļiem.
Un no visiem tiem dzejoļiem, kurus es izlasīju, visvairāk man acīs iekrita
tieši šie divi "Varbūt" un "Mierinājums", jo viņos ir kautkas tāds, kas
man ļoti kautko atgādina...
Un tagad otrais dzejolis "Mierinājums"
Tu neskumsti, jo nevar būt,
Ka ļaunums vien uz zemes valdīs
Nāks diena, ko jau jūt,
Un liktenim tu teiksi paldies.
Ir tiesa, dzīvot šķiet tev krusts
Un liekas - draugi novērsušies.
Tak tie, kas like tev zaimus just,
Ir tikai stulbas mēslu mušas.
To kodiens nepatīkams, dzeļ
Un rada rūgtumu un žulti.
Bet nākotnē sev spēku smel,
Un lidos garām pundurbultas.
Tu neskumsti, kad brūces sūrst
Tev cirstas dvēselei un miesai.
Drīz lielos ugunskurus kurs,
Tad tiesās tos, kas tevi tiesā.
Bet varbūt tas ir tikai mierinājums
Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Scratch:
Paklausieties ko es jums teikšu... kā dzejnieks...
viņa dvēselē plūda un viļņoja domas... tās bija viņa paša sirdsjūtu skaņas...
pareizi teikts... viņa paša srdsjūtu skaņas... bet tomēr...
...Vectēv tavā garā, tavā miesā.
Varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.
Jā, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Kas liek tev kautko beigt vai iesākt.
Dzirdi, varbūt tas ir tikai mierinājums,
Ka tiesās tos, kas tevi tiesā.