Mēs gāzējām ,bremzējām, tagad spiežam sajūgu,
S... s... sajūgu, lai ķertu sajūtu.
Ātrums pamatīgs, ek, ka tūlīt sametīs,
Bet varu palaist arī rokas vaļā, ja man tīk.
Jo jūtos absolūti droši.
Gars ir atkal možs,
Krāsas atkal košas.
Un tikai pāris nošu
Gājienu vēl te prasās,
Lai raksturotu prātu, kas top arvien asāks.
Ticu sev un tev arī tā kā astronauti,
Kaut priekšā nezināmu krastu daudz.
Un jau mirkli nav redzams caur stiklu, nieki!
Mēs žigli varam ieslēgt migliniekus.
Bet tikpat labi varam arī iet kājām.
Ne pirmo gadu jau pa šīm vietām slājam.
Var aizsiet acis, svara b**bas iekārt,
Vienalga tiks trāpīts desmitniekā.
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
D.. d..d.. drosme paliek šeit kā akmenī kalta,
Izslienas pilnā augumā te tik stalta.
Un tas ir manāms manis paustā smīnā.
Varbūt tāpēc par mums daudzi brīnās -
Cik šeit viss notiek ātri,
Cik daudz gaišu prātu,
Un tradīciju krātu.
Laikam daudzi bija klāt
Taj' brīdī, kad izspruka Sīmanim -
Celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!
Lai no šiem vārdu pilieniem ir darbu jūra,
Lai tie ir kā pamats, lai kā armatūra
Tur mūs visus kopā un tur cieši,
Lai pārliecību vieš un mēs varam teikt bieži -
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
Pirms vētras klusums bija jau, tā sacīt, pierasts.
Iekšā kaut kas uzjundī, bet acīs miers,
Jo tās pamana galamērķa siluetu.
Es it kā pakustos, bet tikai kādu milimetru.
Mirkli stāvu, lai atcerētos katru,
Katru sīk**u, kas saistīts ar šo skatu.
Stāvu prieka pilns absolūtā mierā,
Jo šis skats man vēlreiz pierāda -
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
S... s... sajūgu, lai ķertu sajūtu.
Ātrums pamatīgs, ek, ka tūlīt sametīs,
Bet varu palaist arī rokas vaļā, ja man tīk.
Jo jūtos absolūti droši.
Gars ir atkal možs,
Krāsas atkal košas.
Un tikai pāris nošu
Gājienu vēl te prasās,
Lai raksturotu prātu, kas top arvien asāks.
Ticu sev un tev arī tā kā astronauti,
Kaut priekšā nezināmu krastu daudz.
Un jau mirkli nav redzams caur stiklu, nieki!
Mēs žigli varam ieslēgt migliniekus.
Bet tikpat labi varam arī iet kājām.
Ne pirmo gadu jau pa šīm vietām slājam.
Var aizsiet acis, svara b**bas iekārt,
Vienalga tiks trāpīts desmitniekā.
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
D.. d..d.. drosme paliek šeit kā akmenī kalta,
Izslienas pilnā augumā te tik stalta.
Un tas ir manāms manis paustā smīnā.
Varbūt tāpēc par mums daudzi brīnās -
Cik šeit viss notiek ātri,
Cik daudz gaišu prātu,
Un tradīciju krātu.
Laikam daudzi bija klāt
Taj' brīdī, kad izspruka Sīmanim -
Celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!
Lai no šiem vārdu pilieniem ir darbu jūra,
Lai tie ir kā pamats, lai kā armatūra
Tur mūs visus kopā un tur cieši,
Lai pārliecību vieš un mēs varam teikt bieži -
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
Pirms vētras klusums bija jau, tā sacīt, pierasts.
Iekšā kaut kas uzjundī, bet acīs miers,
Jo tās pamana galamērķa siluetu.
Es it kā pakustos, bet tikai kādu milimetru.
Mirkli stāvu, lai atcerētos katru,
Katru sīk**u, kas saistīts ar šo skatu.
Stāvu prieka pilns absolūtā mierā,
Jo šis skats man vēlreiz pierāda -
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!