Vējā virmojošas stīgas vēl jūt,
Viļņos attēli un uzvalki zūd.
Tā, lūk, jābūt laika jonī.
Lejā vecu plati atvari griež,
Sejā jaunu takti taureņi sviež,
Tā iet, kā dzied palu tonī.
Krastu bildēs lēni sejas slīd,
Svešas tās, neskaidras,
Migla nāk un, slēpjot laiku, krīt,
Tēli lūzt, krustojas.
Dejā laiva pāri ekrāniem plūst,
Straumē akordi un ģitāras lūzt,
Tā, lūk, jābūt, lietus nolīst.
Lēnām meldijs airu pavadā krīt,
Upes krastos zemūdenes vēl mīt,
Pie tiem, kas skrien pretim upei.
Atskan balsīs vārds, kas uzrakstīts,
Izdziest tas nedzirdēts.
Ilgi meklēs ceļu atbilde,
Kur te negaidīs.
Viļņos attēli un uzvalki zūd.
Tā, lūk, jābūt laika jonī.
Lejā vecu plati atvari griež,
Sejā jaunu takti taureņi sviež,
Tā iet, kā dzied palu tonī.
Krastu bildēs lēni sejas slīd,
Svešas tās, neskaidras,
Migla nāk un, slēpjot laiku, krīt,
Tēli lūzt, krustojas.
Dejā laiva pāri ekrāniem plūst,
Straumē akordi un ģitāras lūzt,
Tā, lūk, jābūt, lietus nolīst.
Lēnām meldijs airu pavadā krīt,
Upes krastos zemūdenes vēl mīt,
Pie tiem, kas skrien pretim upei.
Atskan balsīs vārds, kas uzrakstīts,
Izdziest tas nedzirdēts.
Ilgi meklēs ceļu atbilde,
Kur te negaidīs.